Iepriekšējais ieraksts beidzās ar to, ka mēs sēdējām lidostā ar 2.1 zvaigznes reitingu Berlīnē un izbaudījām pavasari un neziņu. Lai novērstu pēdējo, sākām zvanīt Kiwi.
Labi, ka paņēmu līdzi austiņas, jo visas manas iekāpšanas kartes ir telefonā. Lai izsistos līdz dzīvam operatoram, kurš var atrisināt manu jautājumu, sākumā nācās runāt ar robotu. Robots, lops tāds, pieprasīja ne tikai rezervācijas numuru, bet arī pilnu pasažiera vārdu plus dzimšanas datumu.
To visu man nācās izdarīt ne reizi vien šīs ārprātīgi garās dienas laikā. Labi vēl, ka es jau sen kā vairs nekautrējos runāt angliski, citādi man vispār nav ne jausmas, kā atrisināt šo problēmu.
Zvanīju pa tālruni, kas norādīts tieši Kiwi lietotnē, kuru biju tālredzīgi lejupielādējis. Tālruņa numurs gan izrādījās amerikāņu! Es tam uzspļāvu, jo telefonu apmaksā megakorporācija, taču nākamreiz zvanīju jau uz britu numuru, kas bija norādīts draugu rezervācijas izdrukā.
Pirmā operatore, kas man patrāpījās, bija diezgan apķērīga un atrada man pāris variantus. Nakšņot jebkurā gadījumā nāktos Berlīnē, bet rītdien varētu ar pārsēšanos nokļūt Faru vai arī pa tiešo - uz Lisabonu. Pēdējais sākumā nešķita pārāk ērts variants, bet procesa gaitā tik daudz kas mainījās, ka galu galā tas izrādījās saprātīgs lēmums.
Reiss uz Lisabonu izrādījās 6 (sic) no rīta, kas manī izsauca pirmatnējas šausmas. Tiem, kas vēl aizvien nav lietas kursā, es slimoju, un jebkādas kustības man sagādā mokas. Celšanās 3 no rīta, lai laicīgi paspētu uz lidostu, var saasināt mokas tiktāl, ka es atvēršu avārijas izeju un izlekšu neziņā.
Taču visi šie plāni jebkurā gadījumā karājās gaisā, jo operatore Petra K. paziņoja, ka man atsūtīšot piedāvājumu 4 stundu laikā. Tāda politika. Reāli atsūtīja ātri, bet tajā bija vēl viens variants - lidot uz Lisabonu sešos no rīta, bet pēc tam četros! pēcpusdienā no Lisabonas uz Faru. Šo ceļu tādā pat laikā varētu mērot ar vilcienu, ja ņem vērā reģistrāciju un pārbaudes lidostā. Es nebiju sajūsmā par šādu perspektīvu, vēl jo vairāk tāpēc, ka mani biedri lidoja ar bērnu, un viņiem tas arī nebija parocīgi.
Tomēr izejas, šķiet, nebija, draugiem sākumā it kā apsolīja to pašu, un Andrejs man teica, lai spiežu "piekrītu". Burtiski pēc dažām minūtēm viņam atsūtīja krietni labāku variantu nekā man — reisu uz Lisabonu 12.50. Lisabona mūs apmierināja tādēļ, ka īrēto mašīnu varējām paņemt arī tur, atbraukt līdz Faru neaizņemtu tik daudz laika, tāpēc velns ar to.
Taču jaunā problēma slēpās tajā, ka mēs nemaz neiedomājāmies apvienot mūsu rezervācijas vienā lietā, tas ir, pateikt to operatoram. Rezultātā tika apvienotas tikai divas - Andreja ar ģimeni un Vikas, bet manējo pievienot nespēja, pamatojoties uz to, ka es jau esmu apstiprinājis citu variantu.
Es mēģināju situāciju labot, taču ar katru jaunu zvanu operatori kļuva arvien neaptēstāki, bet risinājums — arvien attālāks. Mūs baroja ar solījumiem, apsolīja, ka visu atsūtīs e-pastā. Man tajā pašā laikā notika kaut kāds murgs ar e-pastu, kad es neredzēju svaigās vēstules un atrast tās varēju tikai ar meklētāju, kas visam notiekošajam piešķīra vēl vairāk elles.
Beigās mēs tam uzspļāvām un gājām uz viesnīcu, kurā it kā (sic) vajadzēja izmitināt pārējos. Mana viesnīca atradās vispār otrā Berlīnes galā, blakus citai lidostai, no kurienes 6 no rīta vajadzēja būt manam reisam.
Lai gan Kiwi vajadzēja mums iedot 100 eiro transportam un pārtikai, laikapstākļi bija labi, iet it kā nebija tālu, un mēs aizčāpojām kājām, par spīti prāvajam paunu daudzumam.
Mēs ar bērnu ratiņiem, ar izolācijas lentu aptītu somu, hipiju kleitām un drediem arī izskatījāmies pēc bēgļiem no Āfrikas labākas dzīves meklējumos. Nodevīgi mūs atklāja tikai maksimāli baltā āda un, ja ieskatījās vērīgāk, superkrūtie bērnu apvidus ratiņi.
Tā kā mēs bijām seši un ātri vienoties neizdevās, mēs gājām metot nelielus līkumus, taču beigu beigās līdz viesnīcai tomēr tikām, piekrāmējot visu foajē ar mantām. Tas notika jau pēc deviņiem vakarā, bet nekādu reālu ziņu no Kiwi nebija. Mēģinājumi aprunāties ar operatoru veda pie atziņas, ka viņš ne pārāk stipri atšķiras no robota: rīkojas pēc scenārija, un viņa runa beidzas ar atrunu par to, ka lēmumu atsūtīs e-pastā.
Tā kā labāku variantu nebija, mēs vienkārši apsēdāmies vakariņot ar picu un pastu – vienīgajiem variantiem viesnīcas bārā.
No vakariņām un noguruma mēs vairs tik ļoti nepārdzīvojām šī virpuļa dēļ, tomēr doma par to, ka iestājas nakts, bet mums nav ne viesnīcas, ne lidmašīnas biļešu, tomēr lika sasprindzināties.
Laiks ritēja, bet risinājumu joprojām nesūtīja. Es jau biju gandrīz nolēmis uzspļaut tam visam un par savu naudu nopirkt viesnīcu un biļetes uz tuvāko ērto reisu, taču ap vienpadsmitiem Kiwi beidzot dzemdēja risinājumu, vismaz man un draudzenei.
Kāds tas bija, kas vēl mums bija jāpārcieš, kad un kurp mēs beigās aizlidojām - jūs uzzināsiet nākamajā daļā.